Higrometru vēsture

Iespējams, tas bija Rianando{0}} vīrietis, kurš dzimis Itālijā 15. gadsimtā---, kurš pirmais nāca klajā ar šo instrumentu, lai izmērītu ūdens tvaiku daudzumu gaisā. Viņš nolika izžāvētas kokvilnas gabalu dunka malā. Tad viņš nolika priekšmetu, kura svars bija tieši tāds pats kā kokvilna, otrpus slam. Kad žāvētā kokvilna absorbē ūdens tvaikus no gaisa, tā kļūst smagāka un šī slam puse sāk piezemēties. Atšķirība starp abiem svariem ir mitruma mērs.

Zinātnieki mēra relatīvo mitrumu, izmantojot instrumentu, ko sauc par "psihrometru". "Psihrometrs" sastāv no diviem kopā savienotiem termometriem. Termometra burbulis ir ievietots materiālā, kas samērcēts tīrā ūdenī. Lai sāktu mērīt relatīvo mitrumu, pagrieziet psihrometru, līdz iesaiņotais termometrs uztur stabilu temperatūru, kurai jābūt zemākai par sauso. Temperatūra, kādā tiek žāvēta reālā gaisa temperatūra, mēra grādu. Atšķirību starp abām temperatūrām sauc par "mitrās spuldzes nomākšanu", un tā ir ūdens iztvaikošanas rezultāts no vielas. Zinātnieki reģistrē zemas sausuma termometra temperatūru un "slapjās spuldzes nospiešanu" un pēc tam izveido grafiku, lai aprēķinātu relatīvo mitrumu. Šādi psihrometrs darbojas arī psihrometrofiskā spuldzes higrometrā.